Дневник пользователя KendijsVendors

-Kapēc tu visu laiku pa to logu laukā skaties?

-Paskaties uz to čali melnajā uzvalkā, Edgar, viņš izskatās aizdomīgs.

-Nu var jau būt, ka aizdomīgs, bet kapēc tevi tas tik ļoti interesē? Viņš tak mūs neaiztiek, tapēc neaiztiec viņu!
Iestājās neveikls klusums, ko izjauca pēkšņa un skaļa durvju aizcirsšana.

-Kas tas bija?!

-Nav ne jausmas! Skrienam paskatīties.

Priekšnamā uz tepeķīša gulēja Andra tēvs, no kura manāmi oda pēc

alkohola, kas ticis lietots nežēlojot tilpumus. Skats nebija no

patīkamākajiem, jo viņa seja bija asiņaina, un drānas bija dubļainas.

-Atkal jau vecais pielējis mūli.…

Vinam viss jau bija apnicis! Nekas, ko viņš darīja nebeidzās labi! Vienā brīdī pat sāka šķist, ka viņš ir nekam nederīgs. Pašnovērtējums kā tāds bija zudis, par pašcieņu nemaz nerunājot....un nebija jau tā, ka viņš bija slikts cilvēks, vienkārši visu laiku sagadījās tā, ka nekas nebija viņam pa prātam! Lai arī viņam bija daudz draugu un paziņu, un arī ar radiem bija ļoti labas attiecības, viņš jutās vientuļš, un tieši šā iemesla dēļ viņš sēdēja kāda milzīga metāla staba galā....skats bija fantastisks un elpu aizraujošs...lai tur tiktu viņam bija jāpārvar pašam sevi, jo viņš šaumīgi baidījās no augstuma!
"Jā, viņi…

Bija pienācis rīts...viņš nevēlējās īsti līst laukā no gultas, jo bija
aizgājis gulēt tikai pāris stundas atpakaļ! Miegs itkā nenāca, bet tā
labā sajūta, ka vari gulēt, un neko nedarīt bija pārāka par visu, ko
viņš patlaban gribēja. "Nē! Man jāceļās, jo šodien taču brauks mana
labākā draudzene. Neesmu saticis viņu jau kādu pusgadu. Nez vai vizuāli
arī ir mainījusies," viņš sev klusi noteica, un izvēlās no gultas.
Paskatoties apkārt, viņa acīs bija redzama vilšanās... "Ak nē, es tak
vakar, meklēdams savas foršās džinsenes, pusi mājas izvandīju!"
nobļāvās un nelaimīgs apsēdās istabas kreisajā stūrī pie lielas drēbju
kaudzes. Viņš sev…

Viņi sēdēja nekurienes vidū. Viņu ķermeņi bija gluži kaili, un
savijušies viens ar otru. Acis abiem bija puspievērtas, un lūpas
saskārās kaislīgā skūpstā. Tad viņi atgūlās rasas pilnajā zālītē un
izstiepās pilnā augumā viens otram tieši blakus. Virs viņiem abiem bija
debesu jumis, kas nosēts pilns ar milijardiem mazu gaišu gaismiņu. Tas
bija tik tuvu viena otrai un šķita, ka debesu jumis tūdaļ, tūdaļ lūzīs
no pārpilnības.

„Skat, kur krīt zvaigzne! Aši, aši ievēlies vēlēšanos, bet nekādā
gadījumā nesaki to skaļi, citādi tā nepiepildīsies” viņš teica un
rādija ar pirkstu debesīs virzienā uz spilgtu zvaigzni, kura bija
nolēmusi lidot,…

Dzīve ir pārāk īsa, lai spētu piedot kādam, kurš jau reiz pievīlis!

Viņa bija jauna, skaista un izglītota sieviete, kuras dzīv bija pašā
plaukumā. Viņas dzīvē viss bija kārtīgi sakārtots pa plauktiņiem. Viņa
zināja, kad jāsāk, un kad jābeidz darbs, kad jāiet ēst, un kad jāiet
gulēt, lai viss būtu, kā pēc plāna. Viss bija tik labi sakārtots, ka
viņa nekad nebija tā, kura kavētu tikšanos. Arī sastrēgumi parasti tika
ierēķināta. Tik punktuālu un pedantisku būtni atrast būtu neiespējami
grūti.
Viiņš - stalts, vidējas miesasbūves jaunieties, ar zaļām
acīm, un kastanbrūniem matiem, kas vienmēr bija izpūruši, bet sievietēm
tas patika, jo tādā veidā viņš ieturēja savu tēlu. Kaut arī viņam bija
krietni…

Viņš bija tikko pamodies. Viņa acīs bija vel miegs, kuru viņš centās
izberzēt, bet tas bija ļoti grūti, jo nakts nebija pavadīta guļot. Tā
tika pavadīta ar skatu baltajos griestos un domājot par to, kāpēc viss
ir tieši tā, kā ir.

Viņš jau bija pieradis pie ta, ka tā tas notika, bet tāpat viņš tā
mēdza darīt ik katru nakti. Katru nakti viņa domas slīdēja vienā un
tajā pašā virzienā. Tās slīdēja pie kādas, kura viņa sirdī bija
iemitinājusies tik dziļi, ka pat

zemapziņā viņa tur bija un lika par sevi manīt. Kaut arī viņi nebija
kopā, tāpat…

Iespējams, ka ir bijis, bet sen nav sanācis palasīt dienasgrāmatas!
Man dienu šis uzlaboja.....cerams, ka arī Jums uzlabos :P

Eliina : Man mugura ir sarkana zida bluze, minisvarki un melnas kurpes uz

augstiem papeziem. Esmu slaida, iesaulojusies. Man ir gari blondi mati un

lielas krutis. Ka izskaties tu?

jaanis : Man ir neliels alus vederins, bet vispar esmu salidzinosi slaids.

Mugura man ir vecie dzinsi un balts krekls ar daziem kecupa traipiem. Man ir brilles.

eliina : Tu man patic. Es gribu tevi. Vai gribi mani izdr***?

jaanis : Labi.

eliina : Mes esam mana gulamistaba. Ir aizdegtas sveces, skan…

Pienāks laiks un Tavā priekšā stāvēs nākamais kalns kurā būs jākāpj, bet tas nebūs kalns kurā gribēsies tikai uzkāpt, jo to gribēsies arī izkustināt. Visu enerģiju izdosi bezcerīgi mēģinot to kaut nedaudz izkustināt vai pat izmainīt to, bet bezcerīgi.
Tajā pašā laikā būtu labāk mēģinājuši tajā uzrāpties, sasniegt virsotni un uzturēties tajā....izbaudīt tā skaisto un nepieradināto dabu un piekļauties tam ciešāk, lai būtu viens vesels, bet diemžēl to saprotam tikai tad, kad no kalna jau ir nokāpts, bet atpakaļ tajā netiekam!

Es pasniedzu roku pret debesīm....tur ir tik daudz skaistu zvaigžņu...Mani pirksti pārbrauc tiem tik viegli it kā skaitītu katru zvaigzni kurai pirksti pārslīd pāri. Paklausies mīļā...debesīs ir tik daudz skaistu zvaigžņu, vai nebūtu skaisti, ja mēs kādreiz varētu visu nakti nogulēt siltajā un zaļajā vasaras zālē, kura smaržo pēc mīlestības, un visu nakti sadevušies rokās, mēs skatītos zvaigžņu teātri. Tas būtu tik labi, es laikam varētu no laimes nomirt to visu tagad iztēlojoties, un vēl jo vairāk, ja zinātu, ka tā tiešām notiktu.
Es pagriežos, lai tevi noskūpstītu, bet tevis tur nav....tevis nav te un nebūs nekad vairs!