Vinam viss jau bija apnicis! Nekas, ko viņš darīja nebeidzās labi! Vienā brīdī pat sāka šķist, ka viņš ir nekam nederīgs. Pašnovērtējums kā tāds bija zudis, par pašcieņu nemaz nerunājot....un nebija jau tā, ka viņš bija slikts cilvēks, vienkārši visu laiku sagadījās tā, ka nekas nebija viņam pa prātam! Lai arī viņam bija daudz draugu un paziņu, un arī ar radiem bija ļoti labas attiecības, viņš jutās vientuļš, un tieši šā iemesla dēļ viņš sēdēja kāda milzīga metāla staba galā....skats bija fantastisks un elpu aizraujošs...lai tur tiktu viņam bija jāpārvar pašam sevi, jo viņš šaumīgi baidījās no augstuma!
"Jā, viņi sapratīs...varbūt ne šodien, bet kādu citu reizi. Es taču sīki un smalki uzrakstīju kapēc to daru, un to cik ļoti nozēloju to, ka šis egoistiskais solis beidzot tiks piepildīts" viņš teica skaļi, tā, itkā viņu kāds dzirdētu! Asaras pilēja pār viņa vaigu, un krītot lejā viņas vairs nevarēja saredzēt, jo augstums tiešām bija iespaidīgs!
"Piedodiet man, lūdzu" viņš teica un spēra soli uz priekšu...

Нравится 3