-Kapēc tu visu laiku pa to logu laukā skaties?

-Paskaties uz to čali melnajā uzvalkā, Edgar, viņš izskatās aizdomīgs.

-Nu var jau būt, ka aizdomīgs, bet kapēc tevi tas tik ļoti interesē? Viņš tak mūs neaiztiek, tapēc neaiztiec viņu!
Iestājās neveikls klusums, ko izjauca pēkšņa un skaļa durvju aizcirsšana.

-Kas tas bija?!

-Nav ne jausmas! Skrienam paskatīties.

Priekšnamā uz tepeķīša gulēja Andra tēvs, no kura manāmi oda pēc

alkohola, kas ticis lietots nežēlojot tilpumus. Skats nebija no

patīkamākajiem, jo viņa seja bija asiņaina, un drānas bija dubļainas.

-Atkal jau vecais pielējis mūli. Apnicis man te viņu vāķīt. Būs

jāizvācās ātrāk no viņa dzīvokļa. Laikam jāiet uz kojām dzīvot.

-Tikai ne uz kojām, vecais. Tur tak tu nodzersies, kā tāds lops un

beigās vēl izdarīsi ko nelabojamu, kas sabendēs tavu dzīvi uz mūžu.

Labāk nāc pie manis dzīvot! Gan jau senči ļaus, ja pastāstīsim kāda tev

te situācija mājās.

-Var jau būt...var jau būt.

No rīta viss bija kā parasti, vienīgā izmaiņa bija tā, ka šodien Andris

pirmo reizi palika pa nakti kojās. Istabiņa bija drēgna, un drūma pēc

skata. Viņš tur bija viens, jo vēl neviens nebija tā īsti ievācies uz

dzīvi kojās. Sildītājs pa nakti bija ieslēgts, bet caurās logu rūtis

bija tik vējainas, ka no sildītāja nebija sevišķi liels labums. Viņš

izvilka telefonu, un piezvanīja Annai, kuru tik ļoti mīlēja un nebija

saticis jau vismaz divas dienas.

-Čau, knīpa!

-Nu čau, čau, pazudušais. Kur ta biji pazudis?

-Beidzot izvācos no vecā dzīvokļa. Apnika dzīvot ar senci. Cerams, ka

viņam viss būs ok, jo lai arī kāds dzērājs viņš nebūtu, es tomēr viņu

mīlu, jo viņš taču ir vienīgais, kas man no ģimenes vairs palicis.

-Zinu, zinu. Skumji, ka ar māti tā viss tik ātri beidzās. Viņai taču

galīgi vēl nebija laiks pienācis, bet redz, ka tā Dieva Kunga ceļi ir

neizdibināmi. Varbūt, ka tā vajadzēja.

-Esmu par to domājis neskaitāmas reizes, un parasti pirms eju gulēt

sarunājos ar mammu. Man pat liekas ka viņa mani uzklausa un dzird.

-Kad es tevi varēšu satik? Esmu pēc tevis noilgojusies, un ļoti skumstu.

-Es varētu šonakt palikt pie tevis, jo man te tajās kojās īpaši

nepatīk. Laikam jau jāpierod, bet gribās kaut ko nedaudz mājīgāku.

-Labi, tad vakara pusē, kad esi brīvs, tad uzzvani man un tiksmies. Gaidu ātrāk tavu zvanu, mīļais.

-Bučas, kriksene...drīz vien tev zvanīšu.

Vakars bija neatkārtojams:

Ejot pie Annas, Andris bija nopircis siera kūku, un pudeli ar Martini

Asti. Viņš zināja, ka tas ir Annas mīļakais dzēriens, un no tā nekad

nesēj atteikties. Pa ceļam pie Annas mājas bija veikaliņš kur nopirkt

ziedus. Viņš nopirka duci asinssarkanu rožu, un pielika tām klāt zīmīti

ar uzraktu: "Vienmēr manā sirdī būsi tu. Ar tevi man kopā ir

visneaizmirstamākais laiks mūžā pavadīts."

Šampanieša daudzums viņu abu sakarsušajos ķermeņos bija peitiekams, lai

spētu aizmirst par ikdienišķajām problēmām. Viņu ķermeņi bija kaili, un

abi bija tik tuvu viens otram piekļāvušies, ka varēja dzirdēt katru

elpas vilcienu, un izjust katru mazāko ķermeņa kustību.

Andris bija tiko aizmidzis, pēc garās dienas, kas tika pavadīta

skolassolā mēģinot neaizmigt pēc garās naktsmaiņas. Telefona otrā

klausulē bija kāds Kungs, kas stādijās priekšā kā feldšeris Mārtiņš.

-Sveiki, vai Andris?

-Jā. Ar ko es runāju?

-Te jūs traucē feldšeris Mārtiņš, no pirmās slimnīcas. Jūsu tēvs tika

atvest pie mums ar smagiem apdegumiem galvas apvidū un ļoti smagiem

apdegumiem viduklī un labajā rokā. Viņš patlaban ir intensīvajā palātā.

-Es braucu. Drīz būšu klāt.

Nākamās dienas rītā, Andrim sejā varēja redzēt sāpes...Neizkliegtas

sāpes, kas bija sakrājušās tik dziļi iekšā, un nebija izlaistas laukā,

kur tām vajadzētu būt.

Uz bērēm bija ieradušies tikai pieci cilvēki. Tur bija gan Anna, gan

Edgars, gan vecākais Edgara brālis ar kuru Andrim bija ļoti labas

attiecības, un sens Andra bērnības draugs, kurš pazina arī Andra tēvu.

-Mīļais, pasaki man kaut ko. Lūdzu neklusē! Šis klusums ir ļoti nomācošs.

-Es viņam nebiju tā arī no sirds pateicis, ka mīlu viņu, bet nu jau ir par vēlu.

-Viņš noteikti zināja to, un tev tas viņam nebija jāsaka, jo tu taču biji viņa dēls, un kā tēvs viņš pats to labi apzinājās.

-Ja tas bērns, kas tev ir zem sirds būs puika, tad nosauksim viņu mana tēva vārdā, labi?

-Protams, mīļais. Protams!
Bija pagājuši pieci gadi, un pie jaunuzceltas privātmājas dārziņa smilšu kastē spelējās mazs puika.

-Uldi, mīļais! Nebāz taču mutē tās smiltis. Cik reizes tev var teikt, ka tā nav labi. Māmiņa atkal dusmosies.

-Andri! Paņem mazo un nāciet pusdienot.

-Nākam, knīpa!

-Dēls, ejam pie māmiņas. Viņa mums garšīgas pusdienas sacepusi. Paskat

cik jauki viņa izskatās. tas viņas smaids ir tik neatkārtojams. Re! Tev

taču ir viņas smaids.

Anna stāvēja pie verandas durtiņām atspiedusies ar muguru pret stenderi

un labo rokuturēja uz sava lielā punčuka, bet ar otru turēja mazā Ulda

pudelīti.

Andris ejot garām sievai iedeva buču uz pieres, un maigi noglāstija Annas vēderu.

-Ejam mīļā. Uldis jau ir izbadējies, gluži kā mans tēvs vienmēr bija izsalcis.

Нравится 172