Neatkarīgi no tā, vai tu lieto vai nelieto šo nosaukumu — kas neapšaubāmi ir viens no latviešu valodas 21. gadsimta slenga krāšņākajiem paraugiem! —, skaidrs, ka cacas dzīvo un pastaigājas tepat, mūsu vidū. Kas tad ir šī caca?

Kas ir caca?

Tici man, neviens, ar ko runāju, nepajautāja, kas tā tāda — tieši otrādi, katram ir viedoklis!

— Tātad — kas ir caca?

— Tāda, kas grib patikt puišiem.

— Nē, vēl nedaudz vairāk nekā tikai patikt...

— Tāda uztaisījusies, izvēlīga...Varbūt ne kašķīga, bet cimperlīga gan...

— Tāda, kam Dievs nedaudz nodalījis intelektu...

— Nē, kādas desmit grāmatas caca savā dzīvē ir izlasījusi, un vēl viņa lasa žurnālus, arī tajās valodās, ko nesaprot...

— Viņai droši var iedot doktora grādu solāriju un diētu zinātnēs — caca zina visu par solārijiem, kalorijām un diētām.

— Caca. 0,99 santīmi. Galvenais nenoapaļot summu uz augšu. Jo caca — tas ir lēti.

— Nemaz ar ne! Cacas sevi apzinās, viņas nav nekādas lētās prostitūtas, kas izmanto mersedesu resnos čaļus. Bet tik un tā viņām ir divu pirkstu pierītes — piedod man, bet tāda ir mana pārliecība...

— Caca ir kā Jaungada eglīte — kruzulīši, spīdumiņi, ciku caku...

— Jā, caca ir tāda pārspīlēti sapucējusies, tāda pārpucējusies dāmīte. Kā dāvana čaukstošā celofānā un vēl ar baigo banti.

— Vai caca ir krieviete vai latviete?

— Nav nozīmes — cacai nav tautības.

— Bet dzimums?

— Dzimums gan — vīrietis nevar būt caca, tad viņu sauc citādi...

Vai cacai būt ir slikti?

— Vai tas ir labi — būt cacai?

— Es neesmu.

— Tas nav ne labi, ne slikti, par cacu vienkārši piedzimst.

— Tu ko?! Var piedzimt par blondīni, bet par cacu — nē, uz to ir jāiet apzināti! Lai gan iedzimtību un audzināšanu ģimenē izslēgt nevar.

— Hallo, mēs te runājam tā, it kā caca būtu nez kāda briesmone. Cilvēks var būt caca un vienlaikus ziedot naudu bērniem Āfrikā — tas viens otru neizslēdz!

— Caca jau nekādu ļaunumu dabai un videi nenodara. Drīzāk jau tad cacai var nodarīt pāri — kaut vai aprunājot un apsmejoties...

— Bet cacai no tā ne silts, ne auksts — caca ir pārliecināta par sevi, un tas ir viņas lielākais trumpis!

— Es domāju, ka caca — tas tomēr vairāk ar tādu negatīvu pieskaņu...

— Cilvēkam var būt cacas periods, bet tad sieviete var izaugt no tā.

— Izlasot vienpadsmito grāmatu?

— Satiekot mīļāko, kas no cacas uztaisa cilvēku!

— Caca — tā ir diagnoze!

— Bet man patīk cacas! Prieks noskatīties! Es pati gribētu būt caca!

— Tad jau tev būs jāoperē smadzenes...

— Caca varbūt nav nemaz tik stulba, kā tu domā...

— Var jau būt...

— Es domāju, ka katrā sievietē dažādās procentuālās devās ir kaut kas no cacas...

— Labāk caca nekā ziemeļvalstu feministe kaku krāsas T kreklā, armijas biksēs un zābakos...

— Caca — tas taču ir tik sievišķīgi! Kas ar mums, sievietēm, notiek? Nu kāpēc mums vairs nepatīk pucēties?

Vai vīriešiem patīk cacas?

— Skatoties, kādam nolūkam...

— Tu domā — pavest un pamest?

— Nav nemaz jāpamet, viņas principā domātas vienreizējai lietošanai!

— Ar cacām nav aršana, tas ir skaidrs.

— Nē, aršanai viņas toč" nav domātas...

— Kam tad?

— Kam, kam...

— Tikai TAM?

— Nē, nu kāpēc — caca ir smuka dekorācija. Ja jāzīmējas biznesa partneriem, tad caca ir labākais, tikai viņa nedrīkst atvērt muti.

— Nekad?

— Nekļūsti rupjš...

— Nē, caca ir forša, ja vajag pazīmēties. Uz darbavietas rīkotajām sporta spēlēm vai vecāku piecdesmit gadu kāzu jubileju viņu ņemt līdzi nevajag.

— Es gan esmu redzējis, kā cacas spēlē volejbolu...

— Phe, vai tie mākslīgie nagi neaplūza jau pirmajā setā?

— Tas droši vien bija pludmales volejbols?

— O, jā...

— Tātad caca — tas ir smuki?

— Ar to smukumu ir jocīgi. Cacai nav jābūt smukai. Reizi mūžā esmu ieskrējis luksofora stabā — atskatījos uz divām cacām. Gāja divas tādas — viņas pat nebija smukas, bet viņās bija kaut kas tāds....

— Seksapīls?

— Gan jā, gan nē. No vienas puses, viņas ir sapucējušās ārprātīgi, no otras — kaut kas netīrs, tāds intriģējošs... Es nekādā gadījumā negribētu ar viņām iepazīties tuvāk, bet neatskatīties uz tādām noteikti nevar.

Sievietēm vai vīriešiem?

Diezgan apzināti šajās sarunās neakcentēju, ko saka sievietes un ko — vīrieši. Domāju, ka dažas atbildes runā pašas par sevi un autors ir labi nolasāms. Katrā ziņā cacas ir tāds mūsdienu sabiedrības fenomens, par kuru gan vīriešiem, gan sievietēm ir vismaz viens kopīgs viedoklis: un proti, tā ir... labvēlība. It kā cacas būtu kādi īpaši zvēriņi, kaut kas "ārpus laba un ļauna", kaut kāds trešais dzimums, kura esamību mēs, "parastie" vīrieši un sievietes akceptējam...

Šķiet, te vietā būtu vēl kāda atziņa. Tās autore ir sieviete — šoreiz to minēt ir svarīgi.

"Kad sieviete pamana cacu, lai ko viņa padomātu pēc tam, lai kā nokritizētu, lai cik pārāka justos ar savu intelektu, vērtībām, gaumi, zināšanām un visu pārējo, pirmais, ko katra sieviete cacas klātbūtnē sajūt, ir — skaudība..."

Cacas izrotā

Lai ko kādreiz mēs teiktu vai domātu par cacām, šīm ciku caku sapucētajām dāmītēm, man jāatzīst, ka... Ka viņas izrotā šo dzīvi!

Varbūt viņas nav līdz galam īstas, bet ne jau visi rotājumi ir ēdami!

Caca ir mākslīgā orhideja, neēdams ķirsis, nezināmas izcelsmes eksotisks garnējums, ko labāk atstāt uz šķīvja malas; caca varbūt arī ir no plastmasas, bet tik košas krāsās, ka neviena daba netiek līdzi; caca ir kā brīnumsvecīte — varbūt nav īpaši silti, bet cik skaisti dzirksteļo...

Ja tu jautā man — es dievinu cacas. Savā ziņā. Jo viņas ir tās, kas izrotā.

 

Нравится 6