Domājot par kritiku, vispirms vajadzētu paturēt prātā, ka tā ir nepieciešama mums pašiem.... Domājot par kritiku, vispirms vajadzētu paturēt prātā, ka tā ir nepieciešama mums pašiem. Ja mūs ir aizskāris un aizvainojis kāds kritisks vārds, tas nozīmē, ka paši esam radījuši šo sajūtu. Tas varbūt skan pārsteidzoši, taču tā ir patiesība. Piemēram, kad mums saka – “tev ir slikta ģērbšanās gaume,” – varam izvēlēties, vai noticēt tam, ka mums tik tiešām ir slikta gaume, vai arī noraidīt šo

apgalvojumu, kā nepatiesu, nesvarīgu, neatbilstošu vai nepamatotu. Ja mēs nepiekrītam, tad netiekam sāpināti, jo tas, ko saka citi, nav taisnība (no mūsu skatu punkta). Mēs varam sev jautāt, kas notiek ar viņiem, un mēģināt saprast kas viņiem padomā, ar mums tā runājot. Mēs varam pat izteikt nožēlu, ka viņi tā kļūdījušies.

Uz tādiem izteicieniem mēs varam reaģēt visdažādākajos veidos. Mēs padarām sevi ievainojamus tikai tad, kad atzīstam kritiku par pamatotu. Tad mēs ielaižam šos vārdus sevī un sajūtam sāpīgu dzēlienu. Sāpes rodas brīdī, kad mūsu iekšējā balss mums saka: “Ak, kāds kauns!”, jeb: „Cik apkaunojoši būt tik stulbam!”. Tādā veidā mēs kritizējam paši sevi.

Kad tiekam kritizēti, bieži uzzinām daudz vairāk par pašu kritizētāju, nekā par sevi. Vai atceraties stāstu par pusaudzi un psihiatru? Ārsts uz papīra lapas uzzīmē apli un jautā zēnam: ”Ko tas tev atgādina?” “Seksu,” zēns atbild. Tad ārsts uzzīmē kvadrātu un uzdod zēnam to pašu jautājumu. “Sekss,”– atkārto zēns. Visbeidzot ārsts uzzīmē trīsstūri, un atkal saņem to pašu atbildi: “Sekss”. “Man šķiet, ka tev prātā ir vienīgi sekss,”– ārsts saka. “Man prātā?” - zēns brīnās. “Tas taču esi tu, kurš zīmē tās neķītrās bildītes!”

Tātad – pirms sākam satraukties un dusmoties, mums jāsaprot no kurienes šī kritika radusies. Vai spējat iedomāties, kā tālruņu montieris dod norādījumus diplomētai medmāsai par to, kāda narkoze vislabāk izmantojama operācijā? Vai medmāsu, kura montierim māca, kā pareizi jāvelk kabelis? Nav nekādas jēgas šos norādījumus, pat uz īsu brīdi, uztvert nopietni vai ņemt vērā, nedz arī ļaut tiem sevi satraukt.

Tomēr – mēs nevaram ikreiz atbildēt: “Tev ir tiesības uz savu viedokli, man uz savējo!” Jo, kā norādījis Bils V., kritika var būt arī pelnīta un pat noderīga. Tiklīdz mēs nostumjam malā savu „ego” – un tieši par to ir runa,– kritika pārstāj būt slikta vai sāpīga. Patiesībā, tā var būt pat ļoti noderīga. Kādā veidā? Piemēram, tā ļauj mums ieraudzīt sevi citādā gaismā

Нравится 1