Bieži vien mēs nenovērtējam to, kas mums ir pieejams, tiek dots.
Pirms brīža atminējos vienu ainu no vasaras. Kamēr dzīvojos pa Liepāju, atklāta jūra blakus man likās kaut kas fascinējoš, protams, es uzskatīju, ka, ja es tur dzīvotu, tad katru mīļu brīdu turp dotos, gan dienā, gan naktī.
Tad nu kādu dienu pēc kārtējās Latvijas spēles ar kolēģi devāmies uz jūru, protokoli sakopēti viss savākts, sakārtots un tagad var doties, tipināt, kāds gabaliņš ir ko iet, bet man bija ļoti leila vēlme aiziet uz jūru, neskatoties, ka ir viens naktī.
Debesis bija pa pusei skaidras, varēja redzēt gan zvaigznes, gan zibeni tālumā, izskatījās skaisti... un mēness :) [Es nekad nespēšu aizmirst kadru- kuģu siluetus mēness gaismā.]
Novilkām virsdrēbes un devāmies ūdenī. Es jutos kā mazs bērns, bija tik patīkams ūdens, es arī paudu skaļi savas emocijas ar prieka smiekliem un sejā varēja redzēt manu bērnišķo prieku par šo baudu ko varu gūt :)) Grūti aprakstīt to kā jūtos, bet es jutos fantastiski. Un tad kolēģis, kurš ir no Liepājas un tur dzīvo idkienas teicās: "Sen neesmu redzējis tādu prieku un sajūsmu cilvēkā par tik vienkāršu lietu. Sen pēc kā tāda biju ilgojos :) " Jo viņam tas ir tik pierasts- jūra blakus.

Un tādas lietas ir, bet tad nākamais jautājums- kāpēc es to neizmantoju?
Un atbilde- man nav laika. Bet patiesībā, laiks ir tāda tikai atruna. Vai arī otra atbilde- esmu pārāk nogurusi. Bet nogurumu jau var aizdzīt tieši kaut ko darot, nevis vienkārši guļot, vai truli blenžot TV ekrānā, neko nedarot. Un varbūt arī ikdienas dzīvojot šai vietā es īsti vairs neievēroju to skaistu un pieejamo.
Vajag tikai nedaudz vairāk pacensties, papūlēties, tad visam pietiks laiks. Tas saucās, laikam jāiemācās saplānot savu laiku, bet to mācās ilgi, gadiem. It kā tik vienkārša lieta, bet tai pašā laikā- sarežģīta.

Нравится 10