Zvans….
Puisis: Sveika mīļā. Mums vajag parunāt
Meitene: Kā Tu to domā?
Puisis: Kaut kas ir noticis…
Meitene: Kas? Kas par lietu? Tas ir kaut kas slikts?
Puisis: Es negribu tevi sāpināt…
Meitene: (domā) ak Dievs, es ceru, ka viņš mani negrib pamest, es
viņu ļoti mīlu…
Puisis: Vai Tu klausies?
Meitene: Jā, es klausos, kas ir tik svarīgs sakāms?
Puisis: Es nezinu vai spēšu to pateikt…
Meitene: Lūdzu, saki, kas par lietu..
Puisis: Man jābrauc prom
Meitene: Par ko Tu runā? Nepamet mani, es mīlu Tevi…
Puisis: Tas nav tā, es vienkārši pārcelšos tālu prom…
Meitene: Kāpēc? Tava ģimene dzīvo šeit…
Puisis: Mans tētis manis sūta uz citu skolu…
Meitene: Es nespēju tam noticēt..
*Tētis paceļ otru klausuli: „Ko es tev Teicu Samanta par ilgu
runāšanu ar zēniem? Liec nost to sasodīto klausuli!”
Puisis: Wow, Tavs tētis izklausās tiešām nikns
Meitene: Tu jau zini, viņš tāds paliek, bet tāpat-es negribu, lai
tu brauc prom..
Puisis: Vai tu brauksi man līdzi?
Meitene: Mīļais, Tu zini, ka es darītu visu tevis dēļ, bet es
nevaru…Tu zini, kas būs ja došos tev līdzi…Mans tēvs mani nogalinās…
Puisis: (bēdīgi) ir jau labi, saprotu…laikam…
Meitene: Es nespēju noticēt tam, kas notiek…
Puisis: man tev kaut kas jāiedod pirms es aizbraucu, es lidoju ar
reisu 1-80 no paša rīta, tāpēc man tevi jāredz tagad…
Meitene: Labi, es izlavīšos…tiekamies parkā
Puisis: OK, pēc 20 min tiekamies tur
*Viņi satiekas centrālparkā, apskauj viens otru un viņš iedod
vēstuli…..
Puisis: Lūk, šis ir tev.. man jāiet…
Meitene: (sāk raudāt….)
Puisis: Neraudi mīļā, es tevi ļoti mīlu, bet man laiks iet…
Meitene: (sāk iet prom….)
*Abi aiziet pa mājām un meitene sāk lasīt vēstuli, ko viņš
iedevis…
Tur rakstīts……
„Samanta, Tu jau zini, ka es braucu prom….Es zinu ,ka šādi labāk
varēšu paskaidrot notiekošo un visu patiesību.. es tevi nekad neesmu
mīlējis, es tevi tik ļoti ienīstu….Tu esi stulba…nekad to
neaizmirsti…nekad neesmu par tevīm rūpējies…neesi bijusi man
svarīga…nekad neesmu gribējis ar tevīm runāt ilgi…Nedomāju, ka kādu
varēšu tā ienīst kā tevi…man tu nekad nepietrūksi…..Stulbā, tu droši
vien paturēsi šo vēstuli, jo tas ir pēdējais, ko tev esmu devis…Ienīstu
tevi ljooooti…’’
Kristiāns
*Samanta sāk raudāt…Iemet vēstuli miskastē un raud stundām……
Paiet dienas, viņa ir bēdīga, depresijā un jūtas vientuļa… Zvana
telefons….
Puisis: Kā Tu jūties?
Meitene: Es neticu tam, kas notika, es domāju, ka tu mani mīli…
Puisis: Aa, par to… Kristiāns man atstāja ziņu, lai tev pasaku,
lai paskaties mēteļa kabatā…
*Viņa atrod mazu papīra gabaliņu, kurā teikts:
„Mīļā ceru, ka Tu šo lasi pirms vēstules…Es domāju, ka tavs tētis
varētu to izlasīt, tāpēc aizstāju dažus vārdus… Tie bija domāti šādi-
Ienīst = mīl, nekad = vienmēr, stulbā = mana mīļā…
Ceru, ka saprati tagad visu pareizi, jo mīlu tevi no visas
sirds…Kristiāns”
Meitene: Ak, Dievs, viņš mani mīl tomēr, viņš būs to ielicis mana
kabatā, kad samīļoja mani..
*Samanta ieslēdz TV „Reiss 1-80 ir avarējis, tiek meklēti
izdzīvojušie…Šī ir traģēdija, kas netiks aizmirsta…Tikušas atrastas jau
47 jauniešu mirstīgās atliekas…’’
Viņa izslēdz TV, un klusiņām nevienam nemanāmi ieslīd savā
istabā…No rīta vecāki viņu atrod mirušu…pašnāvība…Viņa nebija
spējusi iedomāties vairs dzīvi bez viņa…
*Automātiskais atbildētājs nopīkst… „Sveika! Es tomēr
neaizbraucu, vienkārši ļoti vēlējos tevi vel pēdējo reizi satikt…Esmu
dzīvs, ceru, ka neesi pārāk noraizējusies…Pazvani, kad vari…”
Žēl, bet Samanta jau bija viņsaulē….
Puisis to uzzinājis…nekur neaizbrauca…Un izdarīja to pašu, ko
viņa… Pašnāvība ….Miers…klusums…Bet tur viņsaulē…atkal abi
kopā…..Un nu uz mūžu….
Комментариев пока нет.
Будь первым - напиши свой комментарий.