Tā mēs tur stāvējām un raudzījāmies viens otrā, sākām smaidīt. Kā mazi
bērni, bet patīkami. Tas nebija ilgi, īss mirklis, jo Tevi sauca Tavs
kolēģis, un mani sauca mani draugi. Tuvāk par 5 metriem mēs viens otram
nepietuvojāmies, bet tomēr savā veidā Tevi sajutu tikuntā.
Es pagriezos un aizgāju. Visi sakāpām pa mašīnām un devāmies pilsētas
ikdienas dzīve, nedaudz pastaigāt pa veikaliem, un pastaigu noslēgt
picērijā, kur pavadījām stundas līdz pat vēlam vakaram, smejoties,
stāstot piedzīvojumus un neveiklus atgadījumus, neskatoties uz to, ka
procentu veidīgie dzērieni netika izmantoti, tomēr visi bija atraisījuši
savas mēles un tas priecēja. Atvadījāmies, iesēdos savā mašīnā un devos
uz savu jauno mitekli. Dzīvokli kurš atradās daudzstāvu ēkā, netālu no
pašas pilsētas sirds, kura pulsē gandrīz katru nakti. Viena istaba,
maza virtuvīte, neliels koridoriņš ar vienu pakaramo, protams, arī
telpas, bez kurām nevienā miteklī nevar iztikt. Biju izkrāmējusi daļu
mantas un sāka zvanīt telefons, nezinu, kur viņš atrodas, bet dzirdēju
un cerēju... meklēju somās, skatījos virtuvē, mantu kaudzē, kas bija
izkrāmēta pa visu grīdu, beigu beigās atradu- sev kabatā. Zvanīja draugs
no šīs pilsētas, jautājot, vai nevajag pirmajā vakarā palīdzēt
iekārtoties, nolēmu kāpēc gan ne. Tā nu norunājām, ka viņš ieradīsies ar
vēl dažiem paziņām, kurus abus pazīstam, uztaisīsim sālsmaizes vakaru
ar talku vienistabas dzīvoklītī. Sapratu, ka nepaspēšu kaut cik
piekārtot istabu. Vienīgais, noiet līdz veikalam nopirkt pāris aliņus,
vīnu un limonādes, kā arī pāris našķus, ar ko cienāt savus viesus.
Pagāja pusstunda un viss saradās, klusumu nomainīja troksnis, bet
patīkams troksnis. Smiekli, tie man atgādina sirds pukstus. Pirmais ko
pieslēdzām un kam atradām vietu bija mūzikas sistēma, ievietojām
atskaņot vecu disku, ko atradām šajā dzīvoklī. Visticamāk, ka
iepriekšējie iemītnieki to te bija aizmirsuši. Tas bija Bryana Adamsa
disks, ar viņa vislabākajām dziesmām, gan roķīgas, gan liriskas.
Kārtojām skapī un rīkojām modes skati, iekārtojām virtuvi, piepūtām
matraci, jo gultas vēl nav. Pieauguši cilvēki, bet tomēr rotaļļīgi.
Sarunājām, ka pēc nedēļas iegādāšos krāsu, tapetes un demolēsim dzīvokli
pēc pilnas programmas. Viesi aizgāja pēc trijiem naktī. Aiztaisīju
balkona durvis, ieslēdzu radio uz viss klusāko režīmu un devos gulēt.
Norīta nav jāceļas agri, bet ir jāizdara daudz lietas, pirms visu
kārtīgi uzsākt.
Es aizmigu un redzēju sapni!
(tālāk).
Es gaidu, kaut kas aizgāja un es joprojām stāvu un gaidu, pēkšņi
troksnis, no kurienes skan tas troksnis, es kaut kur taustos un pārstāja
zvanīt. Beidzot atvēru acis, kārtēja caurā miega nakts. Labi, ka ir
sestdiena, varu vēl pagulšņāt gultā un necelties, bet nespēju vairs
mierīgi tā gulēt, uzrausos augšā un devos uz virtuvi sildīt ūdeni, pēc
tam aizeju uz vannasistabu savest sevi kārtībā. Matus saņēmu copē, jūtos
kā mājās, jo tikai mājās es varu staigāt pa savām telpām krekliņā un
mazos bokseršortiņos. Tējkanna ir uzsilusi, paņēmu savu pierakstu
kladīti, pildspalvu un devos uz virtuvi, uztaisīju tēju. Bez tējas tases
izdzertas es nespēju iziet no mājām. Sēdēju pie galda un kamēr tējas
tvaiki mutuļoja pārbaudīju, kas šodien darāms un pierakstīju vēl dažas
lietas, kas jāizdara. Noteikti vēl aptieciņai kaut kas jāiegādājas,
dažas tējas, pārtika, citas preces. Šodien pa veikaliem jāizstaigā,
noteikti vecākiem būs jāpiezvana un savas dzimtās pilsētas cilvēki daži
būs jāpatramda. Izdzēru tēju, apģērbu džinsus, savu vismīļāko blūzīti un
botiņas. Atstāju savu dzīvokli, pagriezu durvju atslēgas un devos pa
kāpnēm lejā. Rīts nebija agrs, bija apmēram pulkstens 11 norīta. Bet
drēgnums ir jūtams, tāds patīkams. Pirms gada šeit visu zināju, kā savu
kabatu pazinu, bet tagad var teikt viss jāapgūst no jauna. Tuvākā
aptieka ir tepat pāri krustojumam. Aptieka ir maza un jauka, atgādina
filmu, kur ir zāļu veikaliņi ar pašbrūvētiem krēmiem un losjoniem. Manai
aptieciņai trūkst pretsāpju zāles, noteikti iesnām arī kaut kas
jāpaņem, tā ir mana mūžīgā nelaime, kas pārsteidz visnegaidītākajos
brīžos, plāksterīši jāpaņem, kā nekā griežot naži arī reizēm paslīd, vēl
šādi tādi nieki. Samaksāju par visu, sakrāmēju savā somā, atvadījos no
jaukās pārdevējas un devos ārā no aptiekas. Aptiekā uzturējos ilgāk nekā
bija cerēts. Patiesībā, es nedaudz kavēju, man darba vietā drīz jābūt,
lai nokārtotu laicīgi dažus papīrus, būs laikam skriešus jādodās uz
turieni, bet steidzoties neveikli uzskrēju virsū kādam jaunietim ejot
ārā no aptiekas un sasitu stipri pakausi pret durvīm, nobīstoties no
jaunieša kurš nāca iekšā un es jau gandrīz biju izgājusi. Pāris sekundes
turēju acis ciet, lai nomierinātos. Tad es atvēru acu plakstiņus un
ieraudzīju šo jaunekli. Tiešām nesaprotu, kā es viņu varēju nepamanīt,
viņš ir tik garš, es saprotu, ka mani neredzēja, jo esmu ļoti īsa, bet
viņš... garš, ar spēcīgu miesas būvi un tik ļoti skaistām acīm... Pirms
es atvēru acis es biju domājusi, ka tūlīt sākšu lamāties par šādu
rupjību un nevērību no viņa puses, bet tad es ieraudzīju viņa raižpilno
skatienu. Jautāja vai viss kārtībā, vai var kā palīdzēt. Atteicu, ka
viss ir labi un ka man jāskrien, savādāk nepaspēšu uz darbu. Puisis
teicās, ka var aizvest, bet es jau nevēlos būt kādam par traucēkli un
teicos, ka viss būs labi un centos viņam tikt garām un ātri doties, tā
es viņu tur atstāju. Es dzirdēju, ka viņš vēl kaut ko teica, bet es uz
to nereaģēju, tik dzirdēju pēc īsa laika dzirdam kā aptiekas durvis
atkal atvērās un aizverās ciet, viņš bija iegājis, durvju džinkstošais
zvaniņš viņu nodeva. Tālu jau nav it kā jāiet, pāri tiltam tik jāpāriet
un vēl nedaudz līdz sporta centram kāds gabaliņš. Biju jau var teikt
klāt, tūlīt kāpšu pie trepītēm, lai ietu iekšā, kad pēkšņi dzirdēju
nokaucam bremzes sev aiz muguras, ja godīgi es pēkšņi iedomājos, kāpēc
es nebraucu ar mašīnu muļķe, bet es vienkārši neesmu pieradusi pie tāda
veida ekstras, jo tiesības noliku tikai nesen. Sarkanās mašīnas durvis
atvērās un izkāpa tas pats puisis, kura dēļ es atsitu pakausi, es nezinu
kapēc viņu ieraugot apmulsu un nevarēju pakustēties, bet sevi mēģināju
uzkurināt pret viņu un pavēlēju sev teatrāli pagriezties un aiziet prom,
es to izdarīju, tikai nedaudz par vēlu, pirms tam vēl paspēju sadzirdēt
viņa balsi sakām:"Jūs gan esat spītīga, jaunkundzīt!"
Henüz hiç yorum yapılmamış.
Yorumunu bırak, tartışmaya başla!