Tu pavadīji dienu sevis meklējumos. Vai atradi, es nezinu. Bet es atradu sevi. Meklēju grāmatu lappusēs un draugu smaidos. Atradu asarās un puķu ziedos. Centos izteikt. Tikai vārdi uz papīra tik samocīti un neizteiksmīgi iznāca. Bet gan jau tu sapratīsi.

Es sapratu, kad ieraudzīju sevi. Sapratu, ka daudz kas no tā, kas man šķita nozīmīgs ir bezjēdzīgs, un citiem sīkumiem vajadzētu pievērst vairāk uzmanības. Sapratu, ka mēs esam tādi, kādi ir cilvēki mums blakus. Sapratu, ka es neesmu tāda, kādu es sevi redzu, bet esmu tāda kādu mani redz mani draugi un paziņas. Un tas nozīmē, ka man viņos vairāk jāieklausās.

Tāpēc, pasaki ko tu par mani domā. Pasaki visu. Labo, ļauno vai vienaldzīgo. Es uzklausīšu un nepārmetīšu, ja arī tavi vārdi būs samocīti, bet galvenais, lai tie ir patiesi.

***

Pieskaries, tas atsaldēs tavu sirdi. Aplūko un skatiens atkusīs. Tu sper sasalušus soļus, bet nekas nemainās. Pamēģini atkausēt savu Dvēseli. Pasmaidi! Ja ne, kaut vai raudi, bet izrādi! Kaut palūkojies uz to, ko sauc par Mīlestību un tu sāksi just. Pārmaiņas pēc neesi nedzīvs putnu biedēklis lauka vidū. Mēģini, kaut tikai reizi mēģini būt uzziedējis zieds pļavā. Ja nesanāks, es palīdzēšu, bet ļauj man tev palīdzēt. Jūti un parādi ko jūti! Arī es parādīšu tev savu Dvēseles stūrīti, lai tu redzi kāds tas ir. Jā, tur ir skrambas un rētas, bet tas taču nekas! Tāda ir Mīlestība. Tā tam jābūt. Ja ne, tu nekad neesi mīlējis. Nu un kas, ja tas ir sāpīgi? Tāda taču ir dzīve! Ir taču labāk izjust lietu uz savas ādas un salīt cauri slapjam, nekā nezināt, kas ir lietus un mirt no slāpēm.

Aiziet, atsaldē savu ledus sirdi! Atver savas miegā aizlipušās acis un dzīvo! Dzīvo tā, lai ir rētas, ar kurām palepoties.

Нравится 2